Konkurence tiek atcelta

janvāris 15, 2011

Kas ir konkurence? Ir dažādas definīcijas, jo šo jēdzienu var skatīt dažādās jomās, bet visur parādās vārds sacensība, cīņa par.. Un kā ir ar konkurenci dzīvē, ikdienā? Tādas definīcijas nav, bet jēdziens kā sajūta droši vien pazīstama daudziem. Es gribētu apgalvot, ka tāda konkurence nepastāv. Mēs nekad necīnāmies par vienu un to pašu. Viens un tas pats vienam ir Dieva svētība, otram ir posts. Bet to jau nekad nevar zināt, pirms mēs to nesasniedzam, nesaņemam, neiegūstam. No malas daudz kas spīd vienādi labi daudziem no mums, bet galu galā, katrs iegūst ko citu. Un īstenībā mums vienu un to pašu nemaz nevajag. Mums katram ir savs ceļš ejams, vairāki cilvēki nepretendē uz vienu scenāriju. Nav viennozīmīgu, objektīvu lietu. Tas bieži vien ir izprotams tikai ilgtermiņā. Jo bieži vien šķiet, ka mēs esam vairāk kā vietas zem saules. Es domāju, ka vietas zem saules ir ne tikai pietiekami visiem, bet ka katram tā vietiņa ir sava, mēs nekad necīnāmies par vienu un to pašu vairāki, kaut arī dažreiz tā mēdz šķist, gan attiecībās starp cilvēkiem, gan darba jautājumos, pat varbūt pat pie veikala plaukta. Mēs nekad necīnamies par vienu un to pašu darba vietu, par vienu un to pašu partneri, jo katram ir savs mērķis, kas mums jāiegūst no visām iespējamām dzīves situācijām un attiecībām. Es domāju, ka ir tā, ja Tu neiegūsti/neizvelc šķietami laimīgo lozi (jo to iegūst kāds cits) ir divi varianti: vai nu Tev to tiešām nevajag, jo Tevi gaida, kas cits, priekš Tevis labāks un atbilstošāks (kaut arī tagad ir traģēdija un dzīvei vairs nav jēgas) vai nu Tu neesi sirds tīrs, nedari visu iespējamo, lai šo kāroto lozi saņemtu no tīras sirdsapziņas un ar pilnu atdevi, tad nu, mīlīt, paša vaina. Jo tas, kas dara ar mīlestību, uz visiem 100%, tad rezultāts neizpaliek, protams, viss ir laika jautājums. Mēs mēdzam sevi mānīt, apzināti vai mazāk, bieži vien jau mēs nemaz paši nezinām, ko mēs gribam. Mēs biežāk zinām, kas mums būtu jāgrib citu acīs un uz to tiecamies. Bet pat ja tā! Nu un!? Un ja pat Tu nesaņem kaut ko, ko vēlējies vai šķietami zaudē to, kas Tev ir dārgs, vienmēr atceries, ka mēs redzam īstermiņā. Tava ceļa turpinājumā gaida kaut kas daudz labāks un tieši Tev visatbilstošākais, ir tikai jātic un jāiet uz to. Jo konkurence ir atcelta, katram pietiek vietas zem saules. Viss nemaz nav tā, kā izskatās bieži vien. Paļaujies un uzticies!

Advertisements

Par Ziemassvētkiem..

Decembris 25, 2010

Saņemot tik daudz apsveikumus Ziemassvētkos un bieži vien pienākuma un pieklājības pēc atbildot uz tiem, man radās pārdomas, cik ļoti Ziemassvētki ir ne tikai komercijas svētki, bet arī uzspiestu pieņēmumu kronis un cik tomēr šie svētki tiešām padara mūs labākus, vai tomēr tikai liek izlikties un mānīt sevi, apzināti vai mazāk.

Kāpēc es pati gandrīz nevienu neapsveicu?! Vai es esmu slikts cilvēks? Slinkuma pārņemta? Ticības trūkums? (Turpmāk rakstītais ir par maniem Ziemassvētkiem, kam nav saistība ar kristietību, lūdzu, neuztvert personiski) Vai man vienkārši nav ko teikt, nu tā, patiesi no sirds un vienu pantiņu visiem izsūtīt negribas? Vai tomēr labāk kaut kāda uzmanība, nekā vienaldzība? Jo droši vien tas ir tas, ko cilvēki ir pieraduši sagaidīt decembra beigās, katru gadu un nav ko te prātuļot, jāsūta visiem viena četrrinde un miers mājās?! Bet neceļas roka, goda vārds! Sēžu es mazā mājiņā, meža vidū, ar sniegotām eglēm aplenkta un nesaprotu, kā tad īsti ir ar mani?!

Gribas būt godīgai pašā pamatā pret sevi un šķiet, ka tiešām manī šobrīd mājo visu iepriekšminēto iemeslu kopums, jo man šie svētki diemžēl vai par laimi nenozīmē neko vairāk par prieku satikt sev tuvus cilvēkus. Kā jau pret jebkuru lietu pasaulē, arī pret Ziemassvētkiem katram ir savs viedoklis, tomēr gandrīz visi izjūt pienākumu apdāvināt tuvākos un vēlēt labu visiem, kam nav slinkums.

Kādu zīmi likt šim pieņēmumam? Labi? Slikti? Es domāju, kā jebkura lieta un notikums, savā būtība nes neitrālu raksturu, tai pat laikā ir duāls. Varbūt tas nav labi, ka Ziemassvētki jāuztver kā  kāds pienākums, dažiem varbūt nasta, labi, ja tie tiešām nes prieku un sasilda sirdis.

Man tik ir viena, bet tāda utopiska vēlme šaj’ Ziemassvētkos, lai vēlme vēlēt labu un dāvāt prieku ir ne tikai reizi gadā, bet katru dienu, lai vēlme būt labākiem, tīrākiem domās un darbos ir ne reizi gadā, vai atsevišķos svētku datumos, bet ikdienas rituāls, norma. Un sākt jaunu dzīvi arī var nevis no pirmdienas, Jaunā Gada, Ziemassvētkiem, bet jebkurā brīdī. Kā man negribas būt piesietai datumam, lai atcerētos par sieniem draugiem, lai pārdomātu izdarītu un vēl paveicamo, lai ķeksīša pēc aizietu uz baznīcu. Jūs teiksiet, labāk vienu reizi gadā, nekā nekad?! Varbūt, bet es tomēr izvēlos pasapņot, ka var būt arī citādāk, un, protams, ne tikai Ziemassvētkos. Un īstenībā man beidzot ir risinājums, es Jūs visus apsveicu Ziemassvētkos publiski, ko gan katram no mums tie arī nenozīmētu 🙂


Egoisms uz otru pusi?!

novembris 4, 2010

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »


Paļauties vai nepaļauties, tāds ir jautājums!

Oktobris 24, 2010

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »


Vai cilvēki kautrējas no vientulības?!

augusts 9, 2010

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »


Vai var uzvarēt karā ar tīrām rokām?

jūlijs 20, 2010

Ilgi domāju vai vārds “karš” ir atbilstošs attiecībām ar cilvēku, kurās nav ne vardarbības, ne asiņainu skatu. Tomēr paliku pie tā, ka var. Jo tā pat kā karā, arī attiecībās ar dzīvei svarīgi notikumi, pārdzīvojumi, negaidīti pagriezieni un galu galā noslēgums, beigas, uzvara vai zaudējums.

Vai karu starp divām vai vairākām valstīm var izbeigt bez upuriem, vai tam noslēdzoties tās dalībnieki var teikt: “Jā, bija laiks šo karu izbeigt, jo tas jau mūs degradēja. Tagad mēs saprotam, ko darījām labi, ko nepārāk un vairāk to nekad neatkārtosim. Mācīsimies no savām kļūdām un dzīvosim tagad visi priecīgi un smaidīgi!” Šķiet, ka ne. Tas paņem gan dzīves, gan likteņus, salauž tos un izmēģina uz izturību. Vai attiecības var uztvert kā utopisku kara stratēģiju, kur nav zaudētāji, tikai visi ieguvēji, kas saprot, kas tie bija par uzbrukumiem, kāpēc tie radās, kādā veidā atrisinājās un kā vēlāk transformējās, atstājot iespaidu visticamāk uz visu dzīvi. To man dikti gribētos. Iziet no “kara” ar skaidru plānu, kas un kāpēc, lai līdzi nevilktos milzīgs 
saputrots diegu kamols, kurš nav atrisināts un viennozīmīgi liks man klupt vēl un vēl, kur lai es tālāk arī neietu.


Attiecības ar sevi

jūnijs 13, 2010

Kāda austrumu gudrība vēsta, ka dzīvot cilvēks iemācās tikai tad, kad iemācās būt vienatnē ar sevi. Bet cik bieži mēs ikdienā spējam būt divvientulībā ar sevi? Un cik ļoti mēs vispār to vēlamies? Vai mums nav bails palikt vieniem? Vai vārdi “būt vienatnē ar sevi” netiek saprasti kā “vientulība”, kurai viennozīmīgi ir trekna negatīvisma un izmisuma piegarša?

Būt starp cilvēkiem, bet justies vientuļam? Būt vienam, bet justies laimīgam/pašpietiekamam? Pirmais ļoti bieži dzirdēts, otro vajadzētu dzirdēt biežāk. Mūsdienu informācijas un tehnoloģiju laikmetā, lai paliktu vienatnē ir jāpiepūlas, to ir jāgrib apzināti. Tomēr liela daļa cilvēku, būdami bara dzīvnieki, tiecas pie sev līdzīgiem, kopīgas sanākšanas it kā rada vērtību dzīvei, kas visticamāk tā arī ir un nepavisam nav nosodāmi, bet palikt vienam? Vai tas tiek uzskatīts par vērtību? Drīzāk vienpaši tiek nosodīti. Tomēr man sāk šķist, ka tas ir tas uz ko jāiet, jāiet biežāk “satikties” (vai vismaz tik pat bieži kā ar kādu citu) ar sevi pašu. Jo, protams, ka nepatīk stāties priekšā savām bailēm, atzīties savos vājumos un problēmās, vieglāk par to nedomāt, aizpildot galvu un laiku ar tusiņiem, sarunām un citām izklaidēm.

Paradoksāli, pat nedaudz smieklīgi, ka mēs mācāmies komunicēt ar citiem, pieņem citus, cenšamies iepazīt, bet tomēr sliktāk mums iet pašiem ar sevi, baidos, ka paši sevi mēs pazīstam mazāk kā savus kaimiņus, jo ir bails palikt vienam, it kā pamestam un aizmirstam. Ko citi domās? Nebūs ko uzrakstīt Twitteri, cik man daudz draugu, cik esmu pieprasīts un aktuāls citiem? Ka esmu veiksmīgs? Jo ja Tu sēdi viens pats mājās, tad laikam kaut kas ar Tevi nav kārtībā? Kaut kā tā taču domā cilvēki, vai ne? Un tas uzdzen šausmīgas bailes, a ja nu tas tiešām tā ir? Lai es būtu laimīgs vajag citu atzīšanu un pozitīvu vērtējumu?

Vai ar sevi pašu nepietiek? Vai mēs sev paši šķietam pārāk garlaicīga kompānija?


Kas ir vidusceļš starp nolaidību un bailēm/nespēju iziet no mājām bez minimāla make up?

jūnijs 12, 2010

Neskatoties uz to, ka uz pārdomām par šo tēmu mani mudināja filma Sex&TheCity II, arī pirms tam no žurnālu stendiem, interneta portāliem un TV ekrāniem nāca līdzīga satura ziņojumi. Jo nav jau slikti pucēties, tas jau ir sievietes dabā, bet ir taču atšķirība starp pucēšanos savam vīrietim par prieku vai kāda īpaša pasākuma dēļ un starp fobiska tipa pucēšanos ik dienu, jo nedod Dievs, kāds ieraudzīs kāda es izskatos tikko pamodusies. Cilvēki bieži vien izsaka komplimentus par veiksmīgu bildi, labu make up, jaunu matu sakārtojumu, par to, kas nav ikdienā. Un vai šie patīkamie vārdi, šī uzmanība neliek būt vergiem un dzīties pēc tās vēl un vēl?! Nevaru minēt statistikas datus, bet šķiet Latvija ir viena no tām valstīm, kur meitenes pievērš savam izskatam pārspīlētu nozīmi, pucējās pa tēmu un ne pa tēmu, manuprāt, brīžiem pat neadekvātās situācijās.

Bet no otras puses.. it kā nepievēršot uzmanību sabiedrības viedoklim, varbūt pat sāpju pilnā nostāja “es neesmu kā tās cacas, esmu vērtīgāka, jo esmu gudra and so on” nepāraug spītā pret to, kam lielākā daļa sabiedrības dzied slavas dziesmas? Un nemaz nav patiesa sevis pieņemšana un mīlēšana? Vai tās vienkārši nav bailes no konkurences un cita ceļa izvēle, noliedzot?

Kā lai nekrīt no galējības galējībā? Kas ir tas veselīgā prāta ceļš, kad ir vienalga par to, ko domā citi un no visiem kanāliem kladzina sabiedrībā pieņemtās normas un starp sevis kopšanu un sava stila izkopšanu sevis dēļ, ne kādam citam, pašvērtējuma celšanai?!

Jo abi gali ir nedaudz “sapuvuši”. Viens bailēs, ka nemīlēs, otrs arī uzmanības un atzīšanas meklējumos. Uzdodot šo jautājumu, viens paziņa atbildēja, ka vidusceļš starp nolaidību un bailēm/nespēju iziet no mājām bez make up ir lielas saules brilles. Man šķiet ļoti smaidu rosinoša un asprātīga atbilde. Bet es tomēr atstāju šo jautājumu kā atvērtu, jo diemžēl ar saules brillēm te visticamāk būs par maz!


Video – LOVE TO YOU

maijs 20, 2010


Anna aka Alise in Wonderland

maijs 20, 2010